Es atkal gribu citu darbu. Ar katru jaunu darbu, es saprotu, ko negribu nākamajā. Vispār, kopš dzimšanas dienas kaut kas notiek. Nemiers ir kļuvis lielāks un pamanāmāks, kaut ko gribas, kaut kādas ilgas un atkal nekas konkrēts. Ja nu es nekad neapstāšos, nepārstāšu meklēt, tā būs skriešana un skatīšanās tālumā līdz pēdējam dzīves brīdim vai saprāta brīdim. Vienmēr šķiet - tas īstais un svarīgais ir tālumā, kaut kur tur, ne te. Vai tas ir nepareizi?

Pirmā reize

2015.gada 45. nedēļa:

05/11/2015

Pirmā jogas nodarbība ar meditāciju. 

Iepriekš domāju, ka joga nav man, meditācija nav man. Taču bezmaksas nodarbība pati pie manis atnāca - es ļāvos. Iespējams, ka saspringusī miesa un gars pēc kaut kā tāda alka. Jutos kā remdējusi kaut kādas neapzinātas slāpes.

06/11/2015

Pirmais tetovējums.

Ilgi gribēju. Skatoties spogulī, bieži to iztēlē redzēju, domāju, ka tā tur pietrūkst. Tieši tik dabiski tas šķita. Tagad brīvība putna lidojuma izskatā beidzot ir uz mana apakšdelma.

08/11/2015

Kārtība visur.

Vēl ne reizi neesmu tā kārtojusi un izmetusi lieko  - vienā dienā visu.

Dokumenti, kastes un mapes, drēbes, grāmatas, plaukti un atvilktnes. Visas reiz nogrūstās un nobāztās lietas tika pārvērtētas un žēlotas vai izmestas. Es to darīju tādā mazliet pat necilvēcīgā ātrumā un iekšējā labsajūtā. Šķiet, ka ir vairāk telpas un elpas.

Gribu neaizmirst šo nedēļu. Gribu tā turpināt - bieži darīt pirmo reizi!

Brīvība

Brīvība ir vienīgais, kā dēļ ir vērts cīnīties.

(Ne)Jaukie sapņi

Man lielākoties ir briesmīgi sapņi. Nežēlīgi, skarbi un saraustīti. Bieži es mirstu, jo tiek sadragāta galva. Baismu kulminācijā parasti es pamostos un paiet brīdis, līdz saprotu, ka tas bija sapnis. Dažreiz aizmigt pēc kā tāda nav iespējams. Ar suņa purnu pie vaiga un atvērtām acīm gaidu modinātāja zvanu.
Šonakt bija citādāk, tāpēc gribu pierakstīt, lai atcerētos.
Es biju laimīga un priecīga. Un tas nebija tāpēc, ka gulēju ar priekšnieku. Man ļoti patika mans darbs. Tas cits, ne šis. Degoša aizrautība, atzinība no kolēģiem un īsi, melni, lokaini mati.
…
Mani jau sen ir nemierīgā doma šķirties no garajiem matiem. Es tos pie kaut kā vainoju.
…
Viņš gulēja ar mani, jo pēc horoskopa esmu skorpions. Skorpiones bija viņa vājība, par ko zināja daudzi.
Kolēģi mani sauca par grāmatveža palīga amata kandidāti. Nez kāpēc sapnī tas bija prestiži.
Brīvība un prieks, tas dzīvīgums un vieglums – tas viss sapnī biju es.

Man patika, sapnī vēl bija daudz laba. Taču plkst. ir 9:03 no rīta, es sāku visu aizmirst.

Iespējams, kļūdījos

Dažreiz to, kādu savu dzīvi gribu, iztēlojos vien sajūtās, jo materiāli raksturot nav manos spēkos. Es nevaru izdomāt, ko es gribu darīt, vien visu laiku esmu iekšējā nemierā ar savu profesionālo dzīvi. Un par to man ir kauns. Es tiešām utopiski ticu, ka ir cilvēki, kuriem patīk viņu jēdzīgais darbs, kolēģi un viņi ir apmierināti ar atalgojumu.

Pēdējos četros mēnešos esmu izlolojusi prātā domu, ka nauda kā mērķis man īsti nederēs, tā ir kā migla, kas neļauj saskatīt vajadzīgās lietas, vietas, cilvēkus un rast man vajadzīgās sajūtas.

Viss jānodzēš, jāizgaiņā un jāsāk no jauna, un citādāk.

Ir slikti, ka tas viss dara nelaimīgu. Man pat bail, ka no šīs nelaimīgās sajūtas es varu fiziski saslimt.

Suns II

Vēl viena svētdiena un vēl viens suns

Bez virsraksta nevar

Pagājušā piektdiena bija pašapziņas lološanas diena. Mani vienlaicīgi gribēja trīs darba devēji. Es izdarīju izvēli, tai brīdī tā šķita vispareizākā. Trīs dienas es vienkārši lidinājos nedaudz virs zemes, kā pūciņa, ļoti viegli. Tik daudz labus un atzinīgus vārdus nebiju dzirdējusi dikti ilgi. Dabūju arī pirmo salnu - dusmu un skaudības veidolā, nebiju iepriekš ar tādu saskārusies. Cilvēki ir bičas un kretīni, taču tas ir pārejoši. Tagad viss ir it kā labi. Bet... vēl tas nav tas, nav tās sajūtas, es turpināšu būt nemierīga un turpināšu rakt. Nevajag sev melot, nevajag.

Atsākšu viskautko darīt.
Apnika!
Šis bija ļoti svarīgi.

Ulallaaaa!

Suns un viss kā nākas.

Brīvdienās man viss ir kā nākas  - ir suns, daba un kustība.

Ernests un Fredijs

Man patīk vīrieši. Nav sievietes, kurai es gribētu līdzināties.
Es gribu reiz rakstīt kā Hemingvejs, esmu gatava sākt dzert kā viņš, ja tas nepieciešams iedvesmai. Mani stāstu varoņi dzers tāpat kā viņa rakstu darbu varoņi.
Es gribu Merkūrija harizmu. Dee do de de, dee do de de

Par abu nāvi - ja strauja, piepildīta dzīve, ir skarbi jāmirst. Esmu pārliecināta, ka tā ir.

Seriāls

Man nepatīk seriāli, jo tie ir pārāk gari un man nav pacietības.
Taču pirms pāris nedēļām svētdienas rītā noskatījos šo mini seriālu.
Neesmu aizmirsusi joprojām. Tas tik ļoti no manis negrib iet prom.

http://www.kinopoisk.ru/film/730926/

Klāvs Elsbergs

Skaisti. Kaut kur internetā.

Pēc knipja sasišanas

Gribu dzīvot vienkāršāk. Es mokos visam meklējot to īsto sajūtu, iemeslu un jēgu. Ir maz tādu mirkļu, kad viss šķiet ideāli - īstais laiks, vieta, smarža, skaņa un cilvēki - harmonijas vide, kad nerodas nekādi jautājumi, jo ir tieši tā, kā jābūt. Iespējams, tas ir kaut kāds nepareizs perfekcionisms, neizskaidrojama vēlme pēc kaut kādas savas lietu kārtības.

Es jau vārākus gadus rakstu vēlmju sarkano lapu. Nekas nav piepildījies un, pēc laika tās lasot, šķiet, ka tās rakstījis cits cilvēks.  Šī gada sākumā uz rūtainas, nodriskātas lapas uzzīmēju sev patiesi svarīgo, vēlamo un tagad man ir bail, ka nepiepildīsies, jo...

vakar, ejot lēnā ikdienas solī, nonācu pie būtiskas atziņas un, ja pie tās turēšos, šķiet man viss būs. 

Esmu darītājs, nevis plānotājs. 

Pašas labākās lietas, nozīmīgākie cilvēki, neaizmirstamākās sajūtas - tas viss ar mani noticis tieši DAROT, KUSTOTIES, nevis domājot par to, kas jādara. Gribu - daru, patīk - tiecos, ņemu. Un tas viss jādara uzreiz, kā pēc knipja sasišanas (šo skaņu nevar uzrakstīt), kā multenēs pēc tam, kad virs galvas iedegas spuldzīte. Vēlmei seko darbība. Soli pa solim. 

Jūs saprotat, visam nav savs laiks, laiks iet savu gaitu, tam pašam ir savi plāni. Cilvēki tikai mierina sevi ar "vēl ir laiks".

Par kustību

Par nepatiku

Man nepatīk neapķērība. Parastu lietu un notikumu ilga skaidrošana kādam ir pat kaitinoša. 

Man nepatīk pamosties ar kaķi uz sejas. Es nesaprotu, kāpēc viņš tā dara? Viņš turpina to darīt. 

Man nepatīk ilgi un daudz runāt par ikdienišķām lietām. Telefonsarunas no manas puses lielākoties ir "Jā. Nē. Hmm. Mhm. Aha. Labi." savirknējums. 

Man nepatīk ķīseļi, neizskaidrojama konsistence, pat grūti nosaukt to par ēdienu. Un rozīnēs mīt ļaunums, īpaši uzbriedinātajās. 

Man nepatīk jautājumi par privāto dzīvi. Nevelc ārā no manis to, ko tev nav jāvelk, mana piekabe, mans dārgums.

Man nepatīk, ka man pārāk patīk daudzas lietas, kuras nevaru atļauties gan morālu, gan materiālu apsvērumu dēļ. Saka jau, ka neizskaidrojamas vēlmes jāīsteno. Ka tik nepaklūpu!
Man nepatīk, ka pēc katras nošķaudīšanās reizes man "izsprūk" tāds bērnišķīgs "Oi!", tas pat vairs nav smieklīgi.

Man nepatīk introvertais ekstravertums, tas ir gluži kā vecu cilvēku kaite - kaulu laušana. Sirdi arī plosa. Dikti priecājos, bet neviens neredz. Diez, kā piedzimst ar tik cietu apvalku - ne novilkt, ne sasist.
Man nepatīk skatīties seriālus. Es domāju, ka zombijiem kaklā ir kaut kas iestrēdzis un ar izstieptām rokām viņi lūdz palīdzību. 

Man nepatīk, ka man garšo alus. Es meloju ... patīk. Arī sarkanvīns. Es meloju ...baltvīns. 

Bija vēl ... neatceros ... būs vēl.

...

Viens un tas pats cilvēks spēj izraisīt pilnīgi pretējas sajūtas - celt. Un likt piezemēties tā, ka starp zobiem sāk šņarkstēt smiltis.

20.novembris -

dzimšanas diena. Pilnīgi nav ko rakstīt, tāpēc...

Nav apņemšanās, nekādu "darīšu tā" vai "nedarīšu tā".

Man ir gandrīz viss... un ''gandrīz viss'' ir tas, kas uztur dzīvē satraukumu un dzen uz priekšu. Jā, atzīstu, tagad ir tāda dūksnāja sajūta, taču starp manām pēdām un pēcpusi ir diezgan liels vertikāls attālums - vēl ir laiks, vēl var izbrist uz sausāka ceļa ... un gaita taps raitāka.

Par vīriešiem. II daļa

Toms

Toms, manā izpratnē, ir ideāls vīrietis. Plecīgs, gara auguma, stiprs, ar bārdu, gudrs, skarbs un labs - tāds lauva. Un kā jau ideāls, nekad nebūs mans, jo mēs ne vienmēr iemīlam savus, šķietami ideālos. Es mazliet esmu sajūsmā par viņu un, ja būtu citādāka, tiektos, taču esošajai man patīk distance. Viņš ir mana Mona Lisa, nekad ''nepieskaršos'', cienu viņu un priecājos par katru reizi, kad satieku.

Viņš ir pirmais un vienīgais cilvēks, kurš mani noraksturoja vienā teikumā: "Tu torčī uz emocijām, citādāk neproti un šaubos, ka pratīsi!" Un nevaru jau arī, katru reizi, kad jūtu vienaldzību un atslābumu, kļūstu par gaisu izlaidušu, šļauganu balonu.

Tomam ir 32, pievilcīgs izskats un prāts. Viņš ir uzņēmējs. Viņam blakus ir gudra, skaista un desmit gadus vecāka sieviete. Taču Toms slikti guļ, iemigt bez zālēm vai alkohola izdodas reti. Tā ir jau nepilnus trīs gadus, jo tieši tik ilgu laiku, viņu nepamet vainas apziņa. Pateikšu vien, ka viņa vainas dēļ pirms trim gadiem nomira cilvēks. Šī cilvēka ģimenei Toms katru mēnesi pārskaita noteiktu naudas summu, bet šķiet, ka tas nepalīdz viņam iemigt ātrāk vai gulēt mierīgāk. Mani biedē, ka par šo notikumu un sajūtām viņš tik ļoti, ļoti maz runā.

Toms ir pierādījums tam, ka ārēji veiksmīgi, laimīgi un priecīgi cilvēki var būt iekšēji sagrauti.

Pēteris (Kruķis)

Pēteris ir ņuņa un izsitējs reizē. Kā savs čoms pie alus kausa, es viņam tā arī pateicu.

Katra reize, kad viņš stāsta, ka atkal ir pamests, tās ir mazas zobu sāpes.

Pēdējo reizi, kad viņu satiku, viņš bija šķīries no 1,5 priekšzobiem.

Reibumā neciešams, piekasīgs kretīns, es arī viņam sistu, ja būtu vecis. Tāds ''savējais kretīns'', kāds ir daudzās kompānijās, vismaz viens katrā . Man šķiet, viņš gūst gandarījumu, kad dabū pa seju. Ieraugot jaunu zilumu, ģipsi, klibošanu, es vairs neko nejautāju. Pēterim ir iesauka - Kruķis.

Pēdējā pusgada laikā Kruķi ir pametušas divas sievietes. Kad Kruķis raud, viņam ir ļoti neglīta seja. Tajā sejā ir visas nācijas sāpes, citādāk tos izmisuma vaibstus nevaru izskaidrot. Viņš raud tikai sieviešu dēļ, un viņš apraud katru, tā teikt, godam atvadās. Agrāk es nesapratu, šo viņa rituālu, bet tad nāca apskaidrība - kad Kruķis ir iemīlējies, tad nav mērenības, viņš nēsā uz rokām, pielūdz un apjūsmo, sargā un rūpējas, mīl fiziski un garīgi, dara to pamatīgi, pat kādu laiku nekaujas. Jebkura pašpietiekama un patstāvīga sieviete ar laiku smok šādās attiecībās. Un ikreiz, kad kāda atkal ir "nosmakusi", Kruķis neglīti raud.

Man tīk Kruķis ar visu viņa reibuma kretīnismu, taču galvoju, ka par savām dzēruma jēlībām, viņš no manis vienreiz dabūs pļauku.

Tas, kā viņš dzīvi izdzīvo līdz kaulam, ļaujoties pilnībā sajūtām, ir nedaudz pirmatnēji, taču, nez kāpēc, man tas reizēm skauž...

Par vīriešiem. I daļa

Jurģis

Viņš ir burvīgs, īpaši, kad dzer – jā, tieši kad dzer, nevis jau ir piedzēries. Jurģis. Es viņu saucu par ceļojošo vīrieti. Ir divi notikumi, ap kuriem vijas visi Jurģa stāsti. Pirmais ir sešu gadu dienests agrā jaunībā Kaukāzā, otrs – Jurģa sešas sievas.
Viņam vispār šķiet, ka skaitlis seši ir zīmīgs viņa dzīvē. Jurģim, piemēram, ir seši suņi - pavisam, visus kopā gan pēdējā gada laikā nav redzējis, uz barošanas reizēm parasti ir trīs vai četri un sastāvs ir mainīgs. Ap savu māju un pagalmu viņš ir apslējis nožēlojama paskata žogu, audzē aitas un kazas. Viņa bērni gan šo aizraušanos dēvē par vecuma marasmu, taču neiejaucas. Klusībā jau ir sadalījuši tēva zemi četrās daļās un plāno, ko katrs uz tās darīs pēc tam, kad Jurģis būs „pārvācies” pavisam uz neatgriešanos.

Jurģim piemīt dažādas dīvainības. Viņš vienmēr atceras, cik sīpolus ir iedēstījis, cik burkāni izaugs no vienas sēklu paciņas un cik to paliks pēc retināšanas. Viņa govs Velta pati iet uz un nāk no ganībām, taču viņš ir ievērojis, ka piektdienās govs atnāk mājās vēlāk nekā citās dienās, šovasar (kādu piektdienu) viņš noteikti izsekos savu Veltu un kliedēs neziņu.

Jurģa sešas sievas ir līdzīgas gan formā, gan mazliet raksturā. Pirmo viņš atveda no Kaukāzas. Patiesībā diezgan skumjš stāsts. Esot bijusi skaista sieviete, taču nav runājusi ne krievu, ne latviešu valodā. Viņa šķīrās no dzīves pati, pēc tam, kad zaudēja bērnu. Viņas ģimene atteicās viņu vest uz dzimtas kapiem Kaukāzā. Tā Jurģis vēl līdz šodien aprušina viņas kapa vietu. To darot, vienmēr smēķē, iedzer no blašķes smirdīgu dziru un smagi nopūšas. Pāris reizes esmu bijusi viņam līdzi, viņš vairāk neko nestāsta – kas un kā, arī nejautāju.

Otrā sieva esot bijusi baigā priekšniece gan darbā, gan dzīvē. Kontroles mehānismu neizslēdza arī mājās. Jurģa kabatas, vēstules, maks, dokumenti utt.- viss, pilnīgi viss gāja caur viņas rokām. Jurģis vēl līdz šai dienai ir pārliecināts, ka otrā sieva zināja, ko viņš domā. Šī kopdzīve grāva viņa vīrietību. Katru gadu Ziemassvētkos baznīcā Jurģis vēl joprojām pateicas Dievam, ka ir laicīgi (jāatzīst gan, ka ne mierīgā ceļā) ticis vaļā no šī radījuma.

Trešā sieva bija īsta pele – mīļa, jauka, ļāva Jurģim būt, darīt un neko nepārmeta. Vēl trešajai sievai, kā vēlāk izrādījās, ļoti patika „brīvprātīgais darbs” kolhoza kantorī ar papīriem un priekšnieku (Jurģa brāli) uz liela ozolkoka rakstāmgalda. Ar brāli viņš atsāka runāt tikai nesen.

Jurģis ir pārliecināts, ka ceturtā sieva viņu piebūra, burtiski - ar visādām zālītēm, tējiņām un tml. Citu skaidrojumu viņš nevar atrast, jo ceturtā esot riebīga, cik vien cilvēks var būt riebīgs.

Kad apskaidrojās prāts, viņš ievēroja kaimiņieni – savu piekto sievu. Viņa arī apbūra Jurģi, šoreiz gan ar skaistumu, prātu un grāciju. Sekss esot bijis labākais Jurģa dzīvē, tieši tāpēc viņam ar piekto sievu esot tik gudri un skaisti bērni. Jurģim vienmēr ir patikušas sievietes un „šļūkšana pa kreisi” ir norma, toreiz gan viņš tika pieķerts, ko šad un tad nožēlo, vajadzējis būt uzmanīgākam. Piektā viņam ir bijusi dikti mīļa un šķiet, ka vēl joprojām ir mazliet mīļa.

Par sesto sievu Jurģis ir lakonisks – tā bijusi kļūda, pie tam abpusēja.

Septītās sievas Jurģim nekad nebūšot, jo viņam ir aitas, kazas, piektdienas vakaru klaiņotāja govs Velta un visticamāk seši suņi.

Mārtiņš

Par Mārtiņu varu pastāstīt īsi, jo viņam ir tikai sešpadsmit. Par sievietes pasaules uztveri, viņas organismu un seksu viņš zina vairāk nekā es jebkad zināšu. Tantriskais sekss, visādas čakras, es nespēju tam izsekot, ja godīgi, sarunas ar viņu mazliet mulsina mani. Taču jāatzīst, ka nepazīstu nevienu tik erudītu sešpadsmitgadnieku. Viņš nezina, kas ir viņa bioloģiskie vecāki, bet reiz viņš to noteikti noskaidros. Ar viņu var runāt par visu – politiku, mākslu, literatūru, mūziku, filozofiju, tehnoloģijām un tehniku, pat kulināriju. Viņam piemīt fantastisks talants veidot dažādas gaismas instalācijas. Un vēl viņš guļ ar daudz vecākām sievietēm, pats arī izskatās daudz vecāks nekā ir. Man viņā patīk tas, ka viņš ir ļoti tolerants, runājot par savām sievietēm, par seksu un par sajūtām. Viņa valoda ir bagāta un sulīga, aizraujoša, nav jēla un salkana, komunikācija ar viņu ir gandarījums. Man ļoti interesē, kāds viņš būs pēc gadiem, jo jau tagad viņš ir fascinējošs.

Izsāpēt...

Viss bija mainījies, vismaz tā šķita. Katra nākamā nakts nāca ar mierīgāku un dziļāku miegu. Miers pamostoties. Apziņa, ka tiklīdz būs slikti, varēs aiziet, ir kur aiziet, patiesībā - pilnīgi vienalga, kur aiziet.

Tas apskaidrības brīdis par to, ko vēlies – patiesībā ir mokas, jo netiks pieļauti nekādi kompromisi. Viss neatbilstošais tiks izrauts, atrauts un asinis plūdīs, un būs sāpīgi. Tu aizrīsies elsās, lūpas kļūs sausas un sasprēgās no sāļajām asarām, taču reiz tās beigsies un tad būs vēl sliktāk, gluži kā tad, kad gribas vemt, bet nevar, jo nav ko. Saķertu galvu krīti ceļos un rausties ar kliedzienā bez skaņas savilktu seju, un kļūsti par neglītāko radījumu uz zemes.

Atdalīties no sev nepiemērotā ir mazāk sāpīgi, nekā sadzīvot ar nepiemēroto. Lai stipri sāp tagad, ne visu atlikušo dzīvi. Liela vēlme kļūt trulai un bezjūtīgai, lai varētu pagrūst malā, pārkāpt pāri un dzirdot nedzirdēt.

Tā diena bija pienākusi. Iekšā pilnīgs tukšums. Viņa pacēla galvu no spilvena. Viss griezās un šūpojās, degunā sitās alkohola un sviedru smaka. Viņa satrūkās no pieskāriena, tas neiederējās, te nevienam citam nav jābūt. Kāpēc viņa neko neatceras?

Lēni, it kā pirmo reizi viņa sāka kustēties. Logs, vajag svaigu gaisu. Nepatikā sarauktu seju viņa, pat nepaskatoties, atgrūda neiederīgo miesu sev blakus. Viņa baidījās no tām šausmām, ko jutīs, kad atpazīs, vai sliktāk – neatpazīs.

Turoties rokas stiepiena attālumā no mēbelēm un sienām, viņa virzījās pie loga, atrāva to vaļā un elpoja - rija svaigu gaisu kā ilgi badā turēts un mocīts suns rij ēdienu. Silta saule un vējš ieskāva viņas kailo augumu. Viņa pamazām modās, sāka valdīt par savu ķermeni un domām.

Viņa pieskārās raupjajai rētai, kas stiepās visas rokas garumā un atcerējās to pusstundu pa sekundēm pirms, bet ne pēc šīs rētas. Atmiņas vairs nesagādāja tādas sāpes.

Viņa uzvilka džinsus un rupji adīto džemperi. Ejot ārā no dzīvokļa, viņa nejauši paskatījās spogulī un satrūkās no sava atspulga – lielas, skumjas un stiklainas acis, izspūruši mati, bāla seja. Viņa nopūtās un ar zobiem spēcīgi iekoda apakšlūpā it kā gribētu nodarīt tai pāri. Viņa skrēja lejā pa kāpnēm, cauri pagalmam, pār lielceļu, tad pa parku, apstāties nebija iespējams, austiņās skanēja mūzika. Ne cilvēku balsis, ne ielas trokšņi, tikai mūzika, vibrācijas pa visu ķermeni no katra kājas trieciena pret zemi un atmiņas.

...

siltas rokas - vienmēr siltas rokas, skarbi vaibsti, zema piesmakusi balss, rīti, apskāvieni, mīlēšanās, brokastis, vīns, sarunas, klusēšana, smiekli, vakari, dejas, naktis, strīdi, salabšana, gaidīšana, rēķināšanās, bezmērķīgi brīvdienu braucieni, sadošanās rokās, skūpsti un glāsti, dusmas, grāmatas, filmas un skaļa mūzika

VIŅU DZĪVE

Bija parasta diena, parasts rīts, viņiem tādu bija daudz... viņa skrēja aizvien ātrāk un ātrāk.... tas pats ceļš, mašīnā tā pati mūzika, viņš stāstīja joku, viņi smējās. Tad kliedzieni, būkšķis, trieciens, troksnis, stikli, sāpes, asinis, daudz, tik daudz asiņu. Viņa centās pieskarties viņa asiņainajai galvai, bet nespēja pakustēties, šie centieni padarīja fiziskās sāpes neciešamas, ausīs sāka dunēt un acīs satumsa. Viss...

Viņa vairs nevarēja paskriet, bezspēkā sabruka uz zemes. Rokas no pārpūles bija sarkanas un pietūkušas. Viņa pacēla pulsējošo galvu.

Uz asfalta melnas švīkas, ceļmalā sašķiebies krusts un blakus tam viņa – tukša, mierīga un bezjūtīga.

Viņa bija tieši tur, tieši tajā vietā.

Nu viss bija izsāpēts - gana.

Drīz būšu

Viņai patīk dzīvot vienai.

Vakaros aizmigt pie ātri aizmirstamām filmām. Pamosties ar izspūrušiem matiem un izsmērējušos skropstu tušu, brokastīs ēst čipsus un dzert auksto vakardienas, varbūt aizvakardienas tēju. Skaļi klausīties mūziku. Vingrot no rītiem ar aizvērtām acīm, sajust sevi, katru kustību, katru muskuli, piespiest sevi, tā darot sev pāri. Tad just nogurumu un gandarījumu. Nomest drēbes istabas vidū un kailai doties uz dušu. Karsta duša viņai ir gluži kā cieši vīrieša apskāvieni un tie beidzas tad, kad viņa to grib.

Tikai brīvdienās viņa redz, kā izskatās dzīvoklis, kad tajā caur veciem logiem iespīd saule – skaisti. 
Vienīgais, ko viņa redz darba dienu vakaros, ir plīvojošie aizkari – tik auksti.

Ledusskapī vienmēr jābūt sieram. Plauktā vienmēr jābūt medum un melnajai tējai – tā ir vienīgā kārtība, bez kuras viņa nevar dzīvot.

Viņai riebjas pārpildīts ledusskapis, mēbeles un plikas sienas, dažreiz arī cilvēki. Viņai bieži gribas pateikt, izdarīt cilvēkiem sliktu, bet viņa nevar, jo ir laba..

Viņa daudz grib, bet tad, kad to dabū, viņai vairs nav interesanti. Brīvības un meklētājas daba vienmēr visu grauj.

Kāpēc vajag piesiet, kāpēc nepalaist, lai otram gribas nākt atpakaļ? Nu tā – bez ķeršanas iegūt un bez turēšanas palaist.

Viņa paņem vecus auto žurnālus, apkaltušo siera gabalu un mazo termosu ar melno tēju. Viņas dzīvokļa ārdurvis ir no sveķaina koka, vienīgais skaistais kāpņu telpā ir retu reizi tur satiktais kaimiņš. Viņš joprojām dzīvo viens un viņa joprojām iedomājas par seksu ar viņu, arī šorīt - uz mirkli, tad devās lejā pa kāpnēm un domās jau bija citur.

Ēdot sieru, viņa atslēdz automašīnas durvis, uz aizmugures sēdekļa nomet žurnālus un termosu. 
Viņai šķiet, ka nekad nav mīlējusi nevienu tā kā šo veco, pelēko auto, jo neviens nekad viņai nav licis justies tik labi un brīvi.

Viņa nezina, kur brauks, cikos atgriezīsies – vismaz tā ir bijis jau ilgi, šķiet vienmēr. 
Svešas sarunas, svešas dzīves, ielas un ēkas, ceļš un daba – viņa to visu piedzīvos, dzirdēs, redzēs un izbaudīs. Tas būs laiks sev.

Taču šorīt kaut kas ir citādāk... uz virtuves galda palika balta lapa, uz kuras ar melnu - „Drīz būšu, izgulies!”

Krutais vectēvs

Vai esat kaut reizi, kaut uz brīdi noguruši no tukšuma sev apkārt?

Ir par maz gaumīgu, asprātīgu joku. Gluži kā dzīvot bez sāta sajūtas – it kā kaut kas ir, tomēr nav tā piepildījuma un gandarījuma.

Acu priekšā mainās vērtības. Cēlā un seklā svaru kausi sasveras par labu otrajam.

Uzpūstais krutums.

Zem jostas vietas joki, kas katrreiz pasniegti kā jauni un savi.

Seksa stāsteļi - mazliet smieklīgi, taču bieži mehāniski un sausi kā miesnieka/atkaulotāja amata apraksts.

Nolikt kādu, tāpēc, ka tas ir forši, tāpēc, ka tad par tevi runās un tu būsi, tavuprāt, atpazīstams.

 

Lasot joku plēsēju `gudrības` un lasītāju komentārus par to, cik veiksmīgi kārtējo reizi kāds ir izsmiets un pazemots, es iedomājos par savu vectēvu.

Nopietnu es viņu redzēju tikai vienu reizi – pēdējo, kad viņš vairs nevarēja runāt, smaidīt un arī jokot.
Dzidri zilu acu atvadu skatiens un siltas rokas pieskāriens manam vaigam, tai naktī viņš `aizgāja` - gudrākais, iespējami godīgākais, stiprākais un prasmīgākais vīrietis, ko pazinu. Viņa dzīve bija līdzīga citu manu vienaudžu vectēvu dzīvēm, ko pamatā noteica karš un laiks pēc tā.

 

Neesmu vēl satikusi cilvēku ar tādu vai kaut līdzīgu humora izjūtu, labu humora izjūtu. Viņš daudz smaidīja un daudz smējās, par visu un visiem, arī sevi. Viņa joki nebija pazemojoši un rupji, taču arī ne naivi. Gaumīgi skarbi joki, ar perfektu robežas izjūtu, kas piemīt tikai patiesi gudriem cilvēkiem.

Viņš bija gara auguma, plecīgs, stiprs, ar `zelta rokām` un labu sirdi. Pie viņa nāca pēc padoma tuvākie, kaimiņi, kolēģi, draugi un draugu draugi. Viņu cienīja par prasmēm, viedumu un bija cilvēki, kuri, sveicinot viņu uz ielas, noņēma cepuri. Taču, kā jau vīrietim pieklājās, viņš varēja arī izkauties par necieņu un netaisnību. Bija arī ķīviņi ar dzīves sievieti, bet 60 gadu kopdzīves deja mīlas un naida soļos ir tikai saprotama.

 

Tāds bija mans vectēvs, kruts, vai ne? 

Es gribētu reiz kļūt tik kruta un tik krutu cilvēku gaumīgi skarbos jokus baudīt.

Pastkarte

Jātnieks un zilonis

Vakar biju seminārā par lēmumu pieņemšanu, par vieglumu un baudu šajā procesā.

Jūs jau to visu noteikti zināt, es atgādinu. Tāds semināra konspekts ar dažiem maniem salīdzinājumiem un komentāriem.

Izklausās kā pasaka, taču tas ir patiess stāsts par cilvēka jātnieku un cilvēka ziloni.

Iepazīstieties: 

Zilonis. Viņš ir tas, kas sasniedz mērķus. Viņam vajag tūlīt un tagad. Viņš ir tas, kas var un dara, grūž un stumj, stiprs, spēcīgs un varens. Kad viss sasniegts, viņš neprātīgi uzdzīvo. Tas barojas no emocijām, garšas un smaržas, no redzētā un sajustā. Viņam patīk izbaudīt mērķa sasniegšanu. Zilonis ir cilvēka zemapziņa; 

Jātnieks. Apzinātājs, plānotājs, labāko variantu meklētājs, čeklistu sastādītājs, pliks aprēķinātājs. Viņam neko citu nevajag, tik ziloņa virzību pēc plāna un sausu bilanci par padarīto. Ziloņa svinībās un uzdzīvē viņš nepiedalās. Jātnieks ir cilvēka loģiskais prāts.

SVARĪGI ZINĀT

Ja jātniekam nav plāna, zilonis ir pašgājējs, sēdētājs un gulētājs.

Ja zilonis negrib, jātnieks var piespiest ziloni iet kādu laiku, tad iestājas NEVIS ziloņa slinkums, bet ir izsmelts ziloņa gribasspēka resurss. Risinājums - sakosto zobu darīšanas lietas padarīt par pašsaprotamām, ikdienišķām, piemēram, kā zobu tīrīšana.

Un vēl, samazināt solīšus. Arī ziloņi tipina, manuprāt.

Primitīvs piemērs. Jātnieks saka zilonim: "No šīs dienas dzīvosim veselīgi". Zilonis nesaprot, tas par sarežģītu par vispārīgu, pilnīgs kosmoss. Viņš šūpo snuķi, plivina ausis un bezmērķīgi riņķo. Taču, ja jātnieks saka: "No šodienas dzersim tikai 1% pienu", zilonim viss skaidrs.

Zilonis kaifo par mazajiem mērķiem, sīkiem solīšiem, nu, tādiem - 5 min istabas tīrīšanas vai šodien izsmēķēt tieši 3 cigaretes mazāk kā vakar, vai šodien nesamelot tieši 4 reizes. To sauc par ziloņa nepārbarošanu. Pārēšanās nemotivē. Es teiktu, resnums + virzība, kustība vienmēr ir grūti.

VAR NODERĒT

1.Mērķa pārbaude:
(+) - Vai tas ir noformulēts pozitīvi? (visi „ne...” jākoriģē uz „jā...”);
(ES) - Vai mērķis atkarīgs no manis, vai manā kontroles zonā? (šeit der padomāt par tiem mērķiem, kuri paredz cita cilvēka pāraudzināšanu un mainīšanu, kā arī globālu lietu ietekmēšanu);
(SMART specific, measurable, attainable, realistic, timely). Specifisks, konkrēts (atcerieties par ziloni un kosmosu). Mērāms (lai var zināt, kad svinēt). Sasniedzams. Reāls (gluži kā grupas MIXERI `Esi reāls`). Laikā noteikts (cik ilgi esi gatavs gaidīt pozitīvu rezultātu, tas ir, gaidīt svinēšanu);
(EKO) - Mērķa ekoloģiskums. Kas notiks ar tavu (iespējams, visu atlikušo) dzīvi, ja mērķis tiks sasniegts. Paskatīties no malas uz savu dzīvi pēc mērķa sasniegšanas.

2.Izvēles matrica. Kā izdarīt izvēli?

Mērķa formulējums (jābūt tādam, lai varētu atbildēt ar Jā vai Nē ): Vai............................................................................................?
+/- Kas man dzīvē BŪS, ja atbilde ir NĒ	+/+ Kas man dzīvē BŪS, ja atbilde ir JĀ
-/- Kas man dzīvē NEBŪS, ja atbilde ir NĒ	-/+ Kas man dzīvē NEBŪS, ja atbilde ir JĀ

Pēc matricas aizpildīšanas jāapvelk tev būtiskākie vārdi. Atbilde Jā/Nē būs, vismaz man bija. Īpaši interesanti ir -/- un -/+, tur ir vairāk sajūtu, emociju.

Seminārā bija jautājums par lēmumu kritizēšanu. Es nepiefiksēju vajag / nevajag. Manuprāt, nevajag, jo kritizēšana pati par sevi jau paredz meklēt negatīvo, nepareizo un neatbilstošo. Taču piefiksēju ieteikumu, pēc lēmuma pieņemšanas, atbildēt uz diviem jautājumiem:

1)ko esmu iemācījies;

2)kas tajā ir pozitīvs.

Es to sauktu par vienkāršu izvērtēšanu.

DRUPAČAS

Man tīk koučinga ideja par to, ka visiem cilvēkiem ir labi nodomi, labi mērķi, tikai tie ir VIŅU LABIE, kas citiem, iespējams, tādi nešķiet. Šeit būtiskākais ir `labākais man`, `vērtīgākais man`, jo katram ir tiesības uz savu labumu.

Tāpat interesanta ir koučinga ideja par to, ka nevis iztēloties sevi pēc mērķa sasniegšanas, bet redzēt sevi no malas pēc mērķa sasniegšanas.

Tas tādēļ, lai neradītu, sajūtu, ka esi jau kāroto dabūjis un to baudi. Tad vairs nav motivācijas darīt, jo tu jūties un izturies tā, it kā mērķis jau ir sasniegts.

Tas grūti!

Jauks stāts semināra noslēgumā par viduslaikiem, ceļotāju un ciemu, kura kapsētā uz visiem pieminekļiem iegravētie gada skaitļi `no-līdz` bija periodā ne vairāk kā 5 gadi. Ceļotājs vēlējās noskaidrot, kāpēc ciemā mirst tik daudz bērnu un kāpēc bērnus glabā atsevišķā kapsētā. Ciema gudrais ceļotājam pastāstīja par to dienu, kad ciema iedzīvotāji nolēma būt laimīgi, svinēt un baudīt dzīvi, un katru šo laimes mirkli pierakstīt uz papīra. Vienu dienu tās bija 3 minūtes, citu dienu 10 minūtes. Cilvēkam `aizejot` tika saskaitītas minūtes, stundas un laimīgie gadi iegravēti kapa piemineklī.

Stāsts ir par piepildītu dzīvi. Par dzīvošanu šeit un tagad, un no sirds.

Lai mums vairāk laimīgo mirkļu!

Protams, bija lietas, ko nepieņēmu, lietas, ko jau esmu aizmirsusi, atziņas, ko ļoti negribētu pazaudēt. Par tām nerakstīšu, jo man vēl joprojām ir lietas, par kurām nestāsta.

Vēl es masēju svešas ausis, muguru un plecus, ēdu konfektes un grauzu piparkūkas. Saklausīju blakus sēdošās sievietes sarunas gaitā klusi pateikto, ka viņa jau sen grib aiziet no vīra. Kāds cits stāstīja par nespēju atmest smēķēšanu, vēl kāda par lēmumu visu pamest un jaunu dzīvi Barselonā.

Es jau zināju, ka neizlēmība rada neapmierinātību, vakar es to redzēju.

Avots: Intas Santas (personīgās izaugsmes un komandu izaugsmes treneris/koučs) vadītā semināra par lēmumu pieņemšanu materiāli, ka arī manas domas un interpretācija.

Literatūra (ja interesē vairāk): Chip Heath, Dan Heath „Switch: How to Change Things When Change Is Hard”. Jonathan Haidt „The Happiness Hypothesis: Finding Modern Truth in Ancient Wisdom”.

Vispatiesākā patiesība

Kaut arī tas, kur un kā esmu tagad, ir apzinātas rīcības sekas, vakar istabas stūrī, kur potenciāli stāvēs eglīte, turot savā plaukstā ķepu, es apsolīju kaķim, ka nākamie Ziemassvētki mums būs citādāki. Nebūs vien es, kaķis, eglīte un vairāk slikta nekā laba, mēs būsim vairāk, mums būs vairāk un noteikti mēs būsim laimīgāki.

Es jau tad nezināju, vai tā tiešām būs, taču kaķim melot ir viegli.

Es nerakstu par vientulību, `nešļupstu` par to, cik ir grūti vai slikti, stāsts ir pavisam cits – par to, kādam cilvēkam jābūt attiecīgajā vecumā, kādam ir jābūt cilvēka ieguldījumam, ieguvumam un sasniegumiem attiecīgajā vecumā.

Līdz divdesmit, divdesmit divu gadu vecumam tevi liek mierā, tu esi jauns un tev arī daudz tiek piedots.
Es diemžēl nepiefiksēju tieši to vecumu, kad no manis sāka prasīt – patstāvība, darbs, vīrs, māja, pirmajam bērnam sievietei jābūt līdz trīsdesmit gadu vecumam, jo neviens bērns taču negrib vecu mammu.

No vīrieša tiek prasīts vēl vairāk, sākot ar – vīrietim ir jāuztur ģimene, vīrietim līdz trīsdesmit gadu vecumam ir jābūt vismaz vienām nopietnām attiecībām, citādi ar viņu noteikti kaut kas nav kārtībā un tad vēl stabils, labi atalgots darbs.

Šie `vēlamie sasniegumi` tiek piesaistīti attiecīgajam vecumam, tas taču ir pats par sevi saprotams.

Patiesība ir tā, ka neviens nezina, kā ir jājūtas attiecīgajā vecumā, kam tev ir jābūt tavos 25, 30, 35 utt. gados. Ir tikai tradīcijas, kas reizē ir arī stereotipi, pieņēmumi, kāda radītie priekšstati, bet ne patiesība.

Ja Tev, nesalīdzinot sevi ar citiem, ir labi Tavos ... gados, ar to, kas un kā Tev ir, un Tu neesi apstājies, tad tā ir vispatiesākā patiesība, citam nav nozīmes.

Plānot vai ņemt

„Tu domā, ka mēs viens otram esam kādam laikam, kamēr ir tā, kā ir? Un tad, kad mums būs labāk, mēs būsim kopā ar citiem - skaistākiem, mīļākiem, gudrākiem, tiem īstajiem?” 

Divi jautājumi, kurus viņai tik ļoti gribas pajautāt. 

Divi jautājumi, uz kuriem viņam tik ļoti negribas atbildēt. 

Divi jautājumi, uz kuriem viņa pati nevar atbildēt.

Dzīvē patiesībā ir divas izvēles - ņemt to, ko tā dod vai darīt un rīkoties saskaņā tikai ar to, ko pats vēlies, tas ir, teorija par likteni kā cilvēka kontrolētu kabatas saturu. 

Kabatas ir tukšas. Šobrīd tā vīrišķīgi izaicinu un ņemu – cilvēkus, notikumus, sajūtas, un bērnišķīgi priecājos par katru dīvaino salikumu, kas beigās rodas.

Man tīk tā doma, ka, ja ar mani neviens necīnās, esmu uzvarējusi. Vairs negribu cīnīties par cieņu, mīlestību, sapratni un atzinību - tas ir līdzīgi kā skriet kādam pakaļ, noķert, turēt cieši un neatslābt ne mirkli, lai atkal neaizbēg. Nogurdinoši! 

Es gribu viegli un vienkārši, bet saka, ka tā esot visgrūtāk un `visdārgāk`. 

Es gribu atnākt, ja mani vajag un, lai cik grūti tas būs, aiziet atkal vīrišķīgi ņemt un bērnišķīgi priecāties, ja mani vairs nevajadzēs. 

Un man tiešām patīk, ka ir tikai trīs lietas, ko es dzīvē gribētu, bet nezinu, vai man to vajag un vai tas viss man būs...

Lynyrd Skynyrd - Simple Man (1973)  

Lietas, par kurām nestāsta

Varat uzskatīt mani par māņticīgu, bet ir lietas, par kurām es nekad nevienam nestāstīšu un mani mazliet mulsina, ka to dara citi.

Es nekad nestāstīšu, cik grūti un vientuļi dažreiz jūtos..

Es nekad nestāstīšu, cik liela un laimīga mīlestība ir manā ģimenē, jo viss, pilnīgi viss reiz beidzas. Nerunājiet, baudiet!

Es nekad nestāstīšu, cik veselīgs ir mans dzīvesveids, jo arī tāda dzīvesveida cilvēki saslimst un mirst..

Es nekad nestāstīšu, cik labi ir to reto reizi pamosties viņam blakus, arī zinot, ka neesmu ne vienīgā, ne īstā..

Es nekad nestāstīšu, cik ļoti man sāp, ka sāpināju reiz tik mīļo cilvēku un aizgāju no pašas daudzus gadus radītā un lolotā..

Es nekad nestāstīšu, cik labi, gudri un talantīgi bērni man ir, jo arī labi cilvēki izaudzina sliktus cilvēkus..

Labāk stāstiet par ikdienišķām lietām - par to, kur esat bijuši, ko esat redzējuši. Smejieties, esat sarkastiski, melojiet.

Bet savu visdārgāko turiet sev, tas nav citiem, tas ir jums - lolojiet, sargājiet un baudiet, jo jūs nekad nezināt, kad tas beigsies...un ticiet man, tas beigsies..

Sarunas monologs

Regejs ir fantastiska auguma un bezrūpības mūzika.

Taču tieši tāda mūzika skanēja, kad viņš stāstīja par savu neizdevušos laulību. 

Par tām divām dienām mēnesī, kad kāds no sirds, izņemot suni, viņu gaidīja vakaros mājās. 

Ak, jā, tās bija algas dienas.

Jauks, naivs, mazliet infantilas sievietes sačakarēts vīrietis.

Viņš nevarēja ciest sievasmātes balto žurku, kura jau pirmajā naktī ķērās klāt viņa kāju nagiem. Tāpat viņš bija strikti pārliecināts, ka nes nelaimi Zoodārzam. Otrajā dienā pēc viņa viesošanās Zooloģiskajā Dārzā „aizgāja” krokodils Čabulītis un tieši otrajā dienā pēc otras viesošanās reizes, nodega zebru māja ar zebrām, strausiem un dižantilopi. 

Viņš vairs nekad neies uz Zoodārzu.

Viņš stāstīja par „kluso dabu” virtuvē, tas ir, par katliem, traukiem, ēdiena paliekām un pustukšām vīna pudelēm, kas stāvēja nedēļām, līdz, neizturot smaku un netīrību, viņš visu sakopa.

Viņa sejā vēl joprojām bija neizpratne par dienu, kad sieva histēriski raudāja par nolauztu nagu, jo nu nācās griezt nost visus. Tajā vakarā sekss viņiem nebija.

Viņa balsī bija jūtams aizvainojums, pat niknums par vakariem, kad uz galda bija tikai vārīti makaroni. Viņi taču varēja atļauties daudz vairāk un labāk.

Vienā no tādiem vakariem, neko nesakot, viņš izmeta katlu ar visu tā saturu pa sestā stāva logu.

Ar abām rokām satvēris atdzisušo kafijas krūzi, skatoties ārā pa logu, viņš teica, ka viņas esot par daudz. Drēbju skapī, apavu plauktā, katrā mājas telpā esot viņa. Pat fotogrāfijās pie sienas esot tikai viņa, viņa un suns.

Vīrišķīgumu un aizvainojuma uzplūdos, viņš bija dzinis sievu ārā no mājas – tieši trīs reizes un tieši trīs reizes viņa atgriezās, un viņš piedeva.

Bija jau pusnakts, aiz loga kaislīgs vējš dzenāja lapas. Skaisti. 

Uz brīdī atcerējos, ka pati pēdējo reizi raudāju tad, kad nevarēju noskaņot ģitāru. Arī bērnišķīgi, taču man tas bija līdzvērtīgi mazai, mokošai greizsirdības lēkmei.

Noreibusi no sarunas (monologa) un karstā upeņu – balzāma dzēriena, es domāju, cik tomēr viegli ir otram cilvēkam radīt sajūtu, ar galvas mājieniem un skatienu, ka viņš tiek uzklausīts.

Šķiroties pie tumšās vārtrūmes, es klusi noteicu, ka „man viss pa vecam, nekā jauna nav”.

Konspekts

Ir divas iespējas: patīk; nepatīk.

Augums. Gaita. Rokas. Balss. Acis. Smarža (dabīgā). Vārdi. Apavi. Ko dzer, ko ēd. Viņa atkal visu ir noskenējusi. Tas nav apzināti, tas nav kontrolējami, tas ir kā elpot – vienkārši, ātri. 

Patīk / nepatīk ir līdzsvarā, viņa mēģinās.

Uz brīdi mulsinošs klusums. Ar rokām viņa aptver aukstu alus glāzi. Nepatīk. Alum ir jābūt kausā, tāpat kā labiem džinsiem ar pogu aizdari ne rāvējslēdzēju.

Viņa prot klausīties, viņš daudz runā. Lielāko daļu sarunas viņa neatcerēsies jau pēc nepilnas stundas. Viņa tver vārdus no konteksta kā kaķis ar ievilktiem nagiem – mērķtiecīgi, bet saudzīgi. Viņa atkal to izdarīs, saliks savu stāstu – konspektu. Un ikreiz, kad viņš jautājoši paskatīsies, viņa pateiks tieši to, ko viņam vajag dzirdēt.  

Izlikšanās, pielāgošanās? Viņa nezina, bet tā ir ērti, viegli, jau pierasts, iespējams, reiz apniks. 

Viņi staigā pa parku, krīt lapas. Viņai patīk rudens. Viņš stāsta par bērnības mājām, no jumta krītot, gūto galvas traumu un suni, viņa konspektē. 

Viņi runā par filmām, viņš satver viņas roku, viņai nepatīk. Viņa nekad nav bijusi „rociņu” cilvēks. Vai nu apskauj, vai neko. Visu vai neko. Viņa grib kā izcirtējs – līdz kaulam un caur kaulam. 

Beidzot perons. Viņš smēķē, viņai patīk vērot. Klusums, labi, viņa izbauda. Vilciens. Viss, viņai jābrauc. 

Viņš noskūpsta, apskauj, viņa nepretojas, ļaujas.

Viņi satiksies vēl, jo patīk / nepatīk ir līdzsvarā, 

viņa mēģinās.

Par mani

Es maz runāju. Daži to uztver kā dīvainību, citi kā kautrību, es - kā vienkāršu slinkumu vai vienaldzību, vai arī  neliekuļošanu - man tiešām nav ko teikt. Cilvēki bieži neapdomāti izsakās un šie vārdi visu ārda, tāpēc es rakstīšu, jo rakstīto var saplēst, izdzēst – padarīt nebijušu.

Bieži cenšos sev teikt, ka esmu gana smuka, gudra un man viss būs labi. Skaistākais manī noteikti ir acis, tā laikam kompensācija par degunu, bet tā kā tas ir mantojums no paaudzes uz paaudzi, izturos ar cieņu. 
Lai sevi nečakarētu un nešaustītu, lasu tikai "Forbes", nekādi sieviešu žurnāli vairs nevelk. Vēlme tos lasīt atdalījās no manis tāpat kā daudzi citi ieradumi, lietas un cilvēki.

Daudz laika pavadu viena, bet bez cilvēkiem nevaru, man viņus vajag. Runāju un tiekos arī ar tiem, kas man nepatīk, bet tā jau nav viņu vaina.

Es bieži trīcu, tas nav no aukstuma, tādos brīžos gribu siltu roku ciešu apskāvienu, negribu, lai runā, jo ir taču labi vienkārši būt blakus, sajust pieskāriena enerģiju.

Skaistākā un jutekliskākā skaņa pasaulē rodas, kad pirksti pieskaras ģitāras stīgām. Mīlu, mazliet protu. Pilnīgs ilgstošs klusums ir biedējošs tāpat kā plikas sienas. Laba mūzika ir manas otras asinis.

Lielākā brīvība pasaulē ir iespēja jebkurā brīdī piecelties un aiziet, aizbraukt. Tādas sajūtas man vēl nav.

Neesmu atradusi savu vietu dzīvē, meklēju. Taču tā nav dzīves jēgas meklēšana, vienkārši nepatīk stāvēt uz vietas, sēdēšana `nogalina`. Šķiet es pat neapzinos to, ko patiesībā varu – tā spunde reiz nāks vaļā.

Man patīk vīrieši. Es viņus labāk saprotu un ar viņiem labāk jūtos. Taču īpašo man nav bijis daudz. Nekad neesmu bijusi īsam laikam, neprotu. Mīlēju visus, taču katru citādāk, tāpēc gadījās, ka vienlaicīgi. 

Mana sirds sāk pukstēt strauji rudeņos ne pavasaros, tāpēc mīla un kaisle parasti sākas lapkritī. Viss kādreiz arī beidzas. Paliek vienalga, tu pārstāj gribēt, censties un viss sabrūk. Tās sajūtas, kad mīlestība iet no tevis ārā, ir briesmīgas, vismokošākā no tām visām sajūtām ir vainas apziņa. 

Man reti patīk sekss, taču patīk mīlēties. Jautāsiet, kāda atšķirība? Atšķirība ir sajūtās un `pēcgaršā`, jo man patīk sesitīvi, tā, ka tu ļaujies, saplūsti, tāds transa stāvoklis, nekādas galvassāpes, strīdi vai nogurums nestāv tam pāri. Man vajag just, ka arī otram vajag. Mīlēšanās ir viena no skaistākajām baudām.

No citu puses izteiktās mani raksturojošās īpašības ir pretrunīgas. Taču man šķiet, ka tās visas ir patiesas, esmu  mainīga. Mainīgums ir kustība, kura noved pie iespējām un ir sajūta, ka tu dzīvo, nevis tikai vienkārši esi.